Vēsturniekiem nav zināms precīzs datums, kad cilvēks pirmo reizi atradis zeltu. Ir precīzi zināms, ka jau 12.tūkst. gadu pirms mūsu ēras cilvēki to jau lietojuši. To apstiprina arheoloģiskie izrakumi. Tā spilgti dzeltenā krāsa un spīdums pievilināja cilvēkus jau toreiz. Pateicoties savai elastībai un kaļamībai, zelts ir viegli apstrādājams. Tikai iedomājieties, ka no viena zelta grama var izstiept 2610 metru katru pavedienu! Zelts ir ķīmiski inerts materiāls, kurš nereaģē ar skābēm.
Dabā zelts ir sastopams mazu graudiņu veidā. Tādā veidā ir sastopams tīrs zelts, bet tīrradņos tīrā metāla saturs ir 60-94%.
Senatnē galvenie zelta ieguves centri bija Ēģipte, Spānija, Indija, Nūbija, Ķīna, Dienvidamerika un Kazahstāna. Galvenās ieguves metodes bija smilšu skalošana ar sietu no dzīvnieku ādām palīdzību un zeltu saturošo iežu sakarsēšana.
Tīrā veidā zelts ir pārāk mīksts, lai no izgatavotu izstrādājumus. Tādēļ to sakausē kopā ar citiem metāliem, kas tam dod nepieciešamo cietību un izmaina krāsu. Paši izplatītākie sakausējumi ir šādi:
- zelts, sudrabs, varš – tā saucamais dzeltenais zelts
- zelts, sudrabs – baltais zelts
- zelts, varš – sarkanais zels.
Zeltu mēdz sakausēt ar pallādiju, platību, kadmiju vai zinku. |
